Jūrnieki Kuģošana

Pirāti un pirātisms vēsturē

Pirāti ir aktuāla tēma, kas tiek izspēlēta mūsdienu kino industrijā. Taču, vai zini, kas īsti ir pirātisms, kas ir pirāti un vai tie vēl pastāv arī šobrīd? Jautājumi ir aktuāli gadu gaitā un vienmēr ir interesanti uzzināt, vai filmās tiek izspēlēta cilvēku fantāzija vai patiesība.

Pirātisms ir laupīšanas vai vardarbīgs noziedzības akts krasta līnijā vai atklātos ūdeņos, ar mērķi nozagt vērtīgu kravu vai pašu kuģi. No tā izriet, ka tie, kuri ir iesaistīti pirātisma aktā ir pirāti. Pirmie dokumentētie pirātisma gadījumi ir datēti jau 14. gadsimtā pirms mūsu ēras, kur neliels pirātu grupējums uzbruka kuģiem Egejas jūrā un Vidusjūrā. Šaurie kanāli deva iespēju pirātiem uzbrukt un aplaupīt vēlamos kuģus. Vēsturiskie pierādījumi uzrāda, ka pirātu uzbrukumi visbiežāk konstatēti Gibraltāra ūdeņos, Malakas šaurumā, Madagaskaras krastos, Adenas līcī un Lamanša šaurumā. Tieši ģeogrāfiskais stāvoklis atviegloja pirātu uzbrukumu stratēģiju.

Pirāti savām vajadzībām izmantoja jebkādus kuģus, sākot ar vienmasta kuģiem līdz pat lieliem karakuģiem. Priekšroka vienmēr tika dota tiem, kuri varēja uzstādīt lielāko pārvietošanās ātrumu un pēc iespējas mazāk pamanāmi. Arī pirātiem šad tad vajadzēja novērties no mērķa un aizbēgt, ja nepieciešams. Ar mazākajiem kuģiem varēja vieglāk manevrēt un paslēpties līču seklajos ūdeņos, kur, savukārt, karakuģi nemaz nevarēja ieceļot. Pirātu kuģi vienmēr ir ļoti labā tehniskā stāvoklī, to korpusi vienmēr ir bijuši tīri no aļģēm un citiem jūras dzīvniekiem, kuri pārvietošanās laikā varētu dzīvot. Tieši šī pārlieku lielā tīrība nodrošināja lielās ātruma priekšrocības.

Vienmasta kuģi ir iecienītākie pirātu kuģi, jo tas bija salīdzinoši nelielas ietilpības. Kuģis varēja uzņemt uz klāja ap 75 pirātus, un tajā pietika vietas desmit lielgabaliem. Viņi bija lieliska izvēle, lai nodarbotos ar noziedzību seklākajos ūdeņos, piemēram, kanālos un šaurumos. Šie bija populārākie pirātu kuģi 18. gadsimtā Karību jūras un Ziemeļamerikas krastu reģionos.

Pirātisms visā vēsturē lielākoties bija vīriešu nodarbošanās veids, taču bija zināmas arī sievietes – pirāti. Pirāti faktiski neļāva sievietēm kāpt uz borta, kas ir jau izsena tradīcija no kuģniecības pirmsākumiem. Sievietes uz klāja tiek uzskatītas par nelaimes nesējām. Anne Bonny un Mary Read bija divas no unikālajām sievietēm pirātiem, kas centās izmainīt šīs tiesības atrasties uz klāja. Mūsdienās grāmatās un filmās pirāti ir romatizēti un dažkārt redzami patiešām krāšņā veidolā. Tomēr vairākumā gadījumu tā vis nebija. Patiesībā, pirātu dzīve nebija ne jauka, ne laimīga. Faktiski, pirātu dzīve bija nežēlīga, vardarbīga un parasti arī ļoti īsa. Viņu “karjera” neturpinājās ilgi – pat pašiem labākajiem pirātiem. Viņi parasti jūrā pavadīja 2 līdz 3 gadus, līdz iekļuva kādā kaujā vai gāja bojā spēcīgā okeāna vētrā. Tomēr neskatoties uz īso aktivitāti, no viņiem baidījās visās vietās, ceļojot pāri okeāniem. Daži no pirātiem bija tik slaveni, ka viņu vārdi vēl joprojām ir dzīvi arī mūsdienās.

Pirātisms bija šo noziedzīgo cilvēku asinīs. Viņi to nedarīja tikai dēļ naudas, vai tāpēc, ka bija nabadzīgi. Dzīve atklātā jūrā nekad nav bijusi viegla. Pirātu kuģis nebija vieta priekš vājiem cilvēkiem, taču būt par pirātu nozīmēja patiesu brīvību. Viņi varēja darīt ko grib, kad grib un kā grib. Lai gan uz klāja nebija vēlamas sievietes, pirāti tomēr viņas ļoti mīlēja. Pat slavenajam pirātam Melnajai Bārdai bija 14 sievas. Viņi svētkus pavadīja ostas bāros, dzēra rumu un dziedāja savas jūras dziesmas.