Trūkumi, stājoties jūras spēku dienestā

Atrodoties militāro pakalpojumu elites grupā, piemēram, gaisa spēkos, jūras spēkos, armijā, ir patiesi īpaša pieredze, lai parādītu savu mīlestību pret valsti. Taču, neskatoties uz dižciltīgo amatu, pastāv arī svarīgi apsvērumi, kurus vajadzētu apskatīt, pirms pieņem lēmumu iestāties militārajā darba sfērā. Dzīve var izmanīties un pagriezties uz otru pusi vai lainaa heti. Amerikas Jūras spēku flote ir lielākā pasaulē, tāpēc, pievienojoties tai, jārēķinās, ka atbildība tiek nesta visas pasaules līmenī. Draudi nāk no visām pasaules malām, tāpēc jābūt īpaši atbildīgam pret amatu. Pastāv ļoti daudz priekšrocības, kādas sniedz iestāšanās kara flotē, taču šoreiz ne par tām – šoreiz tiks uzskaitīti trūkumi, kāpēc ir cieši jāapdomā, vai jūras spēki būs pareizā izvēle.

Bieža un ilga prombūtne
Dienējot jūras spēkos, var sagaidīt, ka būsiet nošķirti no saviem mīļajiem uz ilgu laiku. Atkarībā no līguma, tu vari tikt aizsūtīts dienestā, kas ilgst pat trīs gadus. Protams, kuģi ir aprīkoti ar mūsdienīgām ierīcēm, kas ļauj sazināties ar savējiem uz zemes, taču reālais kontakts var pajukt, ilgi neesot mājās. It īpaši, ja mājās ir bērni – doma par to, ka neredzēsi savu bērnu augam nākamos trīs gadus var apturēt daudzus no stāšanās militārajā dienestā. It īpaši sentimentālās būtnes, sievietes, var pārdomāt savu vēlēšanos dienēt jūras flotē. Atšķirībā no citām militārajām nozarēm (piemēram, armija, gaisa spēki), jūras dienests vienmēr tiek sūtīts patstāvīgos izlūkdienestos okeānā, neatkarīgi, vai ir mierīgi laiki, vai draud karš.

Speciālas fiziskas spējas
Ilga prombūtne un laika pavadīšana atklātā okeānā, kur nav iespējama zemes klātbūtne var radīt psiholoģiskas un fiziskas problēmas. It īpaši cilvēkiem, kam ir jūras slimība un bailes no pārāk ilga laika jūrā, ilglaicīga pavadīšana atklātos ūdeņos var radīt ievērojamus kaitējumu vispārīgai veselībai. Katram cilvēkam, kurš iestājas jūras flotē jāiziet fizisko spēju pārbaude, kura ir ļoti grūta. Tikai paši izturīgākie cilvēki var kļūt par flotes biedriem un doties komandējumos.

Tas nav parasts darbs un no tā nav tik vienkārši aiziet
Dodot militāro solījumu kalpot jūras spēku flotei, cilvēks apņemas pildīt visas pavēles, kuras tiek dotas no augstākajām pakāpēm. Jūras flotē nav konkrēts darba grafiks, kad jāstrādā no 9 rītā līdz 5 vakarā, 5 dienas nedēļā. Nav noteikts laiks, cikos katram jābeidz strādāt, un tas nozīmē, ka, ja tu esi laicīgi pabeidzis visas pavēles, tās var papildināt ar jaunām. Arī aiziet no darba vai nepildīt pavēles nav nemaz tik viegli, jo pretējā gadījumā var tikt piešķirtas sankcijas.

Dzīvība ir pakļauta augstam riskam
Dienējot atklātā jūrā pirmkārt var draudēt dzīvības briesmas no neparedzamiem laika apstākļiem. Pēkšņas vētras var nodarīt lielu kaitējumu kuģim, kā arī visai apkalpei, ja kaut kas tiek sabojāts. Otrs lielais risks, kas apdraud jūrniekus ir terorisma akti, kas tēmēti uz karakuģiem atklātajos ūdeņos. Terorisma darbības cenšas ietekmēt pasaules lielākās valstīs, cenšoties apdraudēt un iznīcināt militāros spēkus. Teroristi vēlas būt pamanīti, tāpēc rīko dramatiskus terora aktus. Treškārt, kas arī nav ne mazāk riskanti ir iedzīvotāju attieksme pret militārajiem spēkiem – pastāv dažādas organizācijas vai grupas, kas izsaka dziļu kritiku pret militārismu, tāpēc, pat jūras kara flotes ierēdņiem nav vēlams iziet ielās uniformās tērpušiem.

Salīdzinoši maza darba atmaksa
Vīrieši un sievietes, kas dienē jūras kara flotē, mēdz sūdzēties, ka kompensācijas un izmaksas, ko tie saņem, nav pietiekamas, salīdzinot ar darba stundām, ko viņi strādā, un apdraudējuma risku, kas ir iespējams katru dienu (lainaa luottotiedottomalle). Viņi uzskata, ka atalgojums ir pārāk mazs, ko viņi saņem par būšanu prom no ģimenes un mīļajiem, turklāt, parakstītie līgumi ir pārāk gari un tos nav iespējams lauzt, nemaksājot papildus sankcijas.

Vārdu došana kuģiem Amerikas Savienotajās Valstīs

Vārdu došana ir atbildīgs solis katra cilvēka mūžā. Vārds dod savu raksturojumu, īpašības un to, kā tevi atcerēsies visa mūža laikā. Ar kuģiem ir tieši tāpat – vārds tiek dots, lai to atcerētos, vai, lai kādu pagodinātu. Daudzi kuģi tiek nosaukti kādu zināmu cilvēku vārdos, vai vēlamo īpašību dēļ. Tāpat kā daudzām citām lietām, kuģu flotes nosaukumu došanas procedūras un prakse ir izstrādājusies evolūcijas laikā, iekļaujot dažādas tradīcijas, nevis tiesību aktus. Jaunākajiem kuģiem vārdus personīgi lemj jūras flotes sekretariāts.

Katru gadu Jūras Vēsturiskais centrs apkopo primāros un alternatīvos kuģu nosaukumu ieteikumus un nosūta tos tālāk flotes atbildīgajām personām. Šie ieteikumi nāk no dienesta biedriem, jūras spēku veterāniem un sabiedrības iesniegtajiem priekšlikumiem. Visi vārdi ir nepieciešami apkopot kopīgā avotā, ar ko nodarbojas Vēsturiskais centrs, lai tie neatkārtotos.

Lai gan nav noteikts laiks, kad konkrēti katram kuģim ir jāliek vārds, tas parasti tiek darīts pirms kuģis tiek kristīts. Kamēr jūras flote cenšas būt sistemātiska, nosaucot savus kuģus dažādos vārdos, evolūcijas laikā kuģiem ir bijušas vārdu nomaiņas. Vēsturiskie avoti palīdz izprast katra kuģa nosaukšanas procesu, kā tas pastāv šobrīd.

Pirmais pasaules karš izraisīja nepieredzētu jūras kuģu būvniecību, galvenokārt iznīcinātāju un zemūdeņu ražošanu, lai aizsargātu valsti no uzbrukumiem, būvējot aizsardzības tiltu no Amerikas līdz Eiropai. Kara nepieciešamībai tika izveidoti jauni alternatīvi kuģi. Ja kuģis cieta bojāeju kara uzbrukuma laikā, tas tika pagodināts ar viņa vārda atkārtotu piešķiršanu nākošajam kuģim. Otrā pasaules kara laikā jūras flotes kara kuģi tika attīstīti ar jauniem tehnoloģiskiem uzlabojumiem. Jaunajiem kuģiem parādījās kodolenerģijas ieroči un zemūdens vadāmas raķetes, kas veica lielas izmaiņas kara darbībai atklātajos ūdeņos.

Tradicionāli kuģu nosaukumus izvēlējās:

  • Karakuģu vārdi tika doti par godu kādai no valstīm
  • Iznīcinātāji kuģi tika nosaukti jūras spēku varoņu vārdos
  • Zemūdenes nosaukumi tika piedēvēti zivju vai jūras zīdītāju vārdos
  • Naftas kuģi tika dēvēti kāda no populāra cilvēka vārdiem, slavena biznesmeņa vai cita sponsora vārdos
  • Tankkuģi, kuri ir paredzēti, lai uzpildītu ar degvielu tos kuģus, kuri ir atklātos ūdeņos – nosaukums tiek dots upju vārdos
  • Ātrie kaujas atbalsta kuģi tika dēvēti Amerikas pilsētu nosaukumu vārdos
  • Munīciju kuģi tika nosaukti vai nu vulkānu vārdos vai tādos vārdos, kas attiecināmi uz uguni un sprādzienu (piemēram, Nitro, Pyro)
  • Tirdzniecības preču kuģi tika dēvēti zvaigžņu vai citu debesu ķermeņu vārdos
  • Medicīnas kuģi tika nosaukti saistīti ar to funkcijām, piemēram, Komforts un Žēlsirdība
  • Flotes un ostu velkoņi tika nosaukti pēc Amerikāņu indiāņu cilšu nosaukumiem
  • Glābēju kuģi tiek dēvēti arī pēc to funkcijām, piemēram, drošība un satvere

Kuģu nosaukumiem priekšā bieži vien ir priedēklis ar burtiem, kas parasti ir saīsinājums no iepriekšējā nosaukuma vai kādas citas kombinācijas. Priedēkļi var apzīmēt noteiktu piedziņas veidu, piemēram tvaikonis. Tie var apzīmēt arī kuģa mērķi, piemēram priedēklis RV kuģa nosaukumā nozīmē, ka tas ir pētniecības kuģis. Dažreiz kuģu nosaukumu atdala ar slīpsvītru, kā, piemēram, M/S. Jūras flotes kuģiem šie priedēkļi tie piedēvēti tad, kad atrodas aktīvajā komisijā. Šodien ierasta prakse ir izmantot vienu saīsinājumu visiem karakuģiem no nācijas flotes, un pavisam citu atšķirīgu saīsinājumu palīg-kuģiem un sabiedroto pakalpojumu sniedzējiem, kā, piemēram, krasta apsardze.

Kā nākotnē Jūras spēki dēvēs savus kuģus? Šķiet, evolūcijas laikā nekas netiks mainīts un tāpat kā flotes mēdz mainīties, arī kuģu nosaukumi mainīsies. Arī turpmākie nosaukumi turpinās demonstrēt valsts bagātības un vēstures tradīcijas.

Pirāti un pirātisms vēsturē

Pirāti ir aktuāla tēma, kas tiek izspēlēta mūsdienu kino industrijā. Taču, vai zini, kas īsti ir pirātisms, kas ir pirāti un vai tie vēl pastāv arī šobrīd? Jautājumi ir aktuāli gadu gaitā un vienmēr ir interesanti uzzināt, vai filmās tiek izspēlēta cilvēku fantāzija vai patiesība.

Pirātisms ir laupīšanas vai vardarbīgs noziedzības akts krasta līnijā vai atklātos ūdeņos, ar mērķi nozagt vērtīgu kravu vai pašu kuģi. No tā izriet, ka tie, kuri ir iesaistīti pirātisma aktā ir pirāti. Pirmie dokumentētie pirātisma gadījumi ir datēti jau 14. gadsimtā pirms mūsu ēras, kur neliels pirātu grupējums uzbruka kuģiem Egejas jūrā un Vidusjūrā. Šaurie kanāli deva iespēju pirātiem uzbrukt un aplaupīt vēlamos kuģus. Vēsturiskie pierādījumi uzrāda, ka pirātu uzbrukumi visbiežāk konstatēti Gibraltāra ūdeņos, Malakas šaurumā, Madagaskaras krastos, Adenas līcī un Lamanša šaurumā. Tieši ģeogrāfiskais stāvoklis atviegloja pirātu uzbrukumu stratēģiju.

Pirāti savām vajadzībām izmantoja jebkādus kuģus, sākot ar vienmasta kuģiem līdz pat lieliem karakuģiem. Priekšroka vienmēr tika dota tiem, kuri varēja uzstādīt lielāko pārvietošanās ātrumu un pēc iespējas mazāk pamanāmi. Arī pirātiem šad tad vajadzēja novērties no mērķa un aizbēgt, ja nepieciešams. Ar mazākajiem kuģiem varēja vieglāk manevrēt un paslēpties līču seklajos ūdeņos, kur, savukārt, karakuģi nemaz nevarēja ieceļot. Pirātu kuģi vienmēr ir ļoti labā tehniskā stāvoklī, to korpusi vienmēr ir bijuši tīri no aļģēm un citiem jūras dzīvniekiem, kuri pārvietošanās laikā varētu dzīvot. Tieši šī pārlieku lielā tīrība nodrošināja lielās ātruma priekšrocības.

Vienmasta kuģi ir iecienītākie pirātu kuģi, jo tas bija salīdzinoši nelielas ietilpības. Kuģis varēja uzņemt uz klāja ap 75 pirātus, un tajā pietika vietas desmit lielgabaliem. Viņi bija lieliska izvēle, lai nodarbotos ar noziedzību seklākajos ūdeņos, piemēram, kanālos un šaurumos. Šie bija populārākie pirātu kuģi 18. gadsimtā Karību jūras un Ziemeļamerikas krastu reģionos.

Pirātisms visā vēsturē lielākoties bija vīriešu nodarbošanās veids, taču bija zināmas arī sievietes – pirāti. Pirāti faktiski neļāva sievietēm kāpt uz borta, kas ir jau izsena tradīcija no kuģniecības pirmsākumiem. Sievietes uz klāja tiek uzskatītas par nelaimes nesējām. Anne Bonny un Mary Read bija divas no unikālajām sievietēm pirātiem, kas centās izmainīt šīs tiesības atrasties uz klāja. Mūsdienās grāmatās un filmās pirāti ir romatizēti un dažkārt redzami patiešām krāšņā veidolā. Tomēr vairākumā gadījumu tā vis nebija. Patiesībā, pirātu dzīve nebija ne jauka, ne laimīga. Faktiski, pirātu dzīve bija nežēlīga, vardarbīga un parasti arī ļoti īsa. Viņu “karjera” neturpinājās ilgi – pat pašiem labākajiem pirātiem. Viņi parasti jūrā pavadīja 2 līdz 3 gadus, līdz iekļuva kādā kaujā vai gāja bojā spēcīgā okeāna vētrā. Tomēr neskatoties uz īso aktivitāti, no viņiem baidījās visās vietās, ceļojot pāri okeāniem. Daži no pirātiem bija tik slaveni, ka viņu vārdi vēl joprojām ir dzīvi arī mūsdienās.

Pirātisms bija šo noziedzīgo cilvēku asinīs. Viņi to nedarīja tikai dēļ naudas, vai tāpēc, ka bija nabadzīgi. Dzīve atklātā jūrā nekad nav bijusi viegla. Pirātu kuģis nebija vieta priekš vājiem cilvēkiem, taču būt par pirātu nozīmēja patiesu brīvību. Viņi varēja darīt ko grib, kad grib un kā grib. Lai gan uz klāja nebija vēlamas sievietes, pirāti tomēr viņas ļoti mīlēja. Pat slavenajam pirātam Melnajai Bārdai bija 14 sievas. Viņi svētkus pavadīja ostas bāros, dzēra rumu un dziedāja savas jūras dziesmas.

Pirātisms mūsdienās

Kad cilvēki runā un domā par pirātiem, viņi tos uzskata par leģendām un tumšo vēstures pagātni, kas nav vairs sastopama šodien. Bet vēl joprojām pastāv liels skaits pirātu dažādās pasaules daļās. Mūsdienās pirāti ir mazliet mainījušies, bet to darbība un uzvedība ir gandrīz tāda pati kā senatnē.

Pirātisms ir pieaudzis un kļuvis par galveno problēmu jūras ceļu transportā agrīnajos 1980. gados. Kopš tā laika pirātu uzbrukumu skaits pieaug ik pa mēnešiem, ik pa gadiem. Laikā no 1993. līdz 2003. gadam pirātu uzbrukumu skaits ir trīskāršojies un 2004. gada pirmajā pusē ir reģistrēti vismaz 200 uzbrukumi visā pasaulē. Arestēt šos pirātus ir tikpat grūti kā tas bija vēstures laikā. Policija bieži vien nepārņem vadību par to, kas notiek atklātajos ūdeņos, kā arī jūras spēki nespēj likvidēt šos uzbrukumus. Arī mūsdienās pirāti izmanto daudz vecos trikos un slēpjas aiz valsts karogiem, lai tos nevarētu atpazīt. Daudzām valstīm nemaz nav savas jūras flotes un pārvaldītāji atklātajos ūdeņos, kas varētu aizsargāt no laupījumiem. Turklāt, vadošās iestādes ne vienmēr iestājas pret pirātiem. Dažreiz pat liekas, ka pirātu darbības, šķiet, ir saistītas ar valdības mērķiem.

Mūsdienās pirātus var sastapt ļoti bieži dienvidos, Dienvidaustrumu Āzijā, Dienvidamerikas krastos un Sarkanās jūras dienvidu piekrastē. Pēdējā laikā pirātu uzbrukumi ir konstatēto starp Sarkano jūru un Indijas okeānu. Kopš 2011. gada ir arī ziņojumi arī par aktīviem uzbrukumiem Serbijas un Rumānijas posmos, starptautiskajā Donavas ūdens transporta ceļā.

Ir divu veidu mūsdienu pirāti: neilga laika pirāti un pirātu organizācijas. Mazie, neilga laika pirāti galvenokārt nav tik vardarbīgi, viņus interesē kuģu aplaupīšana un mantas iegūšana. Tie ir ļoti līdzīgi “vecajiem” pirātiem, kurus pazīstam no vēstures laikiem. Viņu mērķis nav pārāk augsts un viņi strādā un aplaupa tikai savā labā. Tomēr, lai vai kā, mūsdienu pirāti ir vairāk līdzīgi saviem senčiem no vairāk nekā 300 gadu senas vēstures. Viņi joprojām ir savās īpašās maskās, ģērbušies savādāk nekā parastie cilvēki vai jūrnieki, un bieži vien ļoti agresīvi. Viņi joprojām veic tādus pašus aktus kā pagātnē: nolaupa cilvēkus, prasot pret viņiem izpirkuma maksas, aplaupot kuģus un arī slepkavojot. Viņi arī mēdz izmantot dažādas tehnoloģijas, lai panāktu, ka uzbrukums ir biedējošs, kā tas vienmēr ir bijis vēsturē. Mūsdienu pirātu mērķis parasti ir nelieli kravas kuģi. Šiem kuģiem ir viegli uzbrukt, jo tie pārvietojas palēnināti pa šaurumiem. Ja pirāti plāno aplaupīt lielāku kuģi, viņiem sākumā ir jāielavās ar mazākām laivām, un tas prasa papildus līdzekļus.

Organizētas pirātu grupas ir saistītas ar daudz citām vardarbīgām grupām, kurās pārsvarā strādā pazīstamu cilvēku vai iestāžu labā. Viņu mērķi ir ne tikai laupīšana, bet arī kāda uzņēmuma sfēras izjaukšana. Tomēr, šādas organizētas grupas ir tikai viens no noziedzīgās ķēdes posmiem. Šādas organizācijas atšķiras no vecajiem vēstures pirātiem. Tiem ir daudz ātrāki kuģi, mūsdienīgas izsekošanas tehnoloģijas, hidrolokatori, un dažādākie komunikācijas veidi. Mūsdienās pirātiem ir pieejami spēcīgi ieroču krājumu, kas ir ne tikai ložmetēji, bet arī zemūdens torpēdas, raķetes, pašgājējas granātas. Mūsdienu organizētais pirātisms izmanto arī dažādākos sīkrīkus, pat satelīta sakarus, lai atrastu konkrētus kuģus, kuri ir viņu intereses lokā. Ar visām šīm iekārtām viņi pilnībā atšķiras no tiem pirātiem, par kuriem esam redzējuši filmās.

Saskaņā ar aprēķiniem, visā pasaulē zaudējumi varētu būt līdz pat 13 – 16 miljardiem ASV dolāru gadā, tieši dēļ pirātu uzbrukumiem.

Jūras slimība

Viena no lielākajām problēmām cilvēkiem, esot jūrā ir, saskarties ar jūras slimību. Šis ir arī biežāk uzdotais jautājums visiem jūrniekiem, pirms stājas dienestā. Jūras slimība uz mazākas laivas nekad nav bijusi liela problēma, jo tas parasti ir ieplānots īss brauciens un līdz tuvākai ostai un krasta līnijai nebūs ilgi jāgaida. Taču, ja esi uz dienesta vai kruīza kuģa pašā okeāna vidū, vienīgā iespēja ir pašam cīnīties ar šo problēmu un gaidīt, kad tā norimsies. Diemžēl, jūras slimība var ilgt vairākas dienas un tā var nepāriet uzreiz.

Ko darīt, ja vēlies uzsākt savu karjeru jūrā, vai arī vēlies pavadīt skaistu atvaļinājumu uz kruīza kuģa, bet katru reizi, kad uzkāp uz klāja tevī rodas jocīgas sajūtas? Labā ziņa ir tā, ka 75 procenti cilvēku ar laiku paši atklimatizējas un pierod pie jūras un šūpošanas. Taču, attiecībā uz pārējiem 25 procentiem – diemžēl jāmeklē jaunas karjeras iespējas.

Galvenie simptomi, kas liecina, ka tev ir sākusies jūras slimība:

  • slikta dūša
  • vemšana
  • reibonis
  • svīšana

Šie simptomi rodas no iekšējās auss, līdzsvara izmaiņas dēļ. Ar jūras slimību visbiežāk saskaras bērni no 2 līdz 12 gadiem, grūtnieces un cilvēki, kuriem ir noslieces uz migrēnu.

Ja esi atklātā jūrā un sāk parādīties tikko nosauktie simptomi, tad vienmēr labi ir zināt, kādas darbības jāpielieto, lai atkal atgūtu labu veselību. Daudzi no padomiem ir zinātniski pierādīti, ko iesaka visi ārsti, bet daudzi ir pašu jūrnieku izdomāti mīti. Taču zināms, ka daudz ko palīdz atrisināt vien prāts un pozitīva domāšana – tāpēc arī jūrnieku pasakas dažkārt palīdz justies labāk.

Tātad, daži padomi, ko darīt, kad ir sākusies jūras slimība

Centies apmuļķot sevi. Tici vai nē, bet 99% no saslimšanas ar jūras slimību ir garīga problēma. Pat visdrošākais un pieredzējušākais matrozis reizēm var justies nelāgi un izjust reiboni. Taču viņi ātri vien tiek galā ar šīm izjūtām, iestāstot sev galvā, ka viņiem nav jūras slimība. Atkārto šo teikumu spogulī trīs reizes, pirms dodies ceļojumā. Saki to droši un pārliecinoši.

Skaties uz horizontu. Kuģis ceļojuma laikā virzās uz priekšu, radot kustības. Vienīgais, kas stāv uz vietas ir horizonts, tāpēc, skatoties uz to, bieži vien ir iespēja novaldīt savu iekšējo līdzsvaru.

Izvairies no cilvēkiem, kuriem ir jūras slimība. Viens no ātrākajiem veidiem, kā saslimt ar jūras slimību ir, redzēt, ka kāds jau mokās ar to. Nelabums tāpat kā parastās iesnas ir ļoti lipīgs, tāpēc necenties palīdzēt citiem un sēdēt blakus, nomierinot.

Uzturies svaigā gaisā. Jūras slimību mēdz izraisīt slikta smaka apkārt. Patiesībā, arī patīkama smarža var izraisīt nelabumu, piemēram, smaržas. Taču, laikā, kad kuģis šūpojas, arī smaržas var izraisīt vēlmi skriet ieelpot svaigu gaisu. Pārliecinies, ka tava kajīte ir tīra, jo netīrība ir ātrs veids, kas izraisa smaku rašanos.

Pievērs uzmanību tam, ko tu ēd. Viens no iemesliem, kāpēc cilvēki jūt nelabumu uz kruīza kuģiem ir dēļ pārtikas. Kad viņi ēd taukainus ēdienus, viss kuņģis var apgriezties otrādi. Pēc iespējas vajag izvairīties arī no cukura lietošanas, jo tas var izraisīt galvā reiboni. Kad sāk parādīties kādas nelabuma sajūtas, mēģini košļāt košļājamo gumiju vai apēst kādu ledeni, jo tās saražo siekalas, kas palīdz pret nelabumu.

Fakti par Amerikas Jūras spēku floti

Amerikas Jūras spēku flote ir lielākā flote pasaulē, kura dibināta 1775. gada 13. oktobrī. Jūras spēku akadēmijas durvis grezno moto “Non sibi, sed patriae”, kas tulkojumā nozīmē “Ne tikai sev, bet arī valstij” un šis uzraksts grezno astronautu, sportistu, mākslinieku un daudz citu formas tērpus. Šis ir tikai viens no dažiem faktiem, ko, iespējams, nemaz nezināji par Amerikas Jūras spēku floti. Kādi vēl zināmi fakti par Amerikas jūras spēku floti, lasi zemāk tekstā.

Vēl joprojām nav skaidra precīza vieta, kura varētu būt Jūras spēku dzimtene. Par šo titulu sacenšas Beverlija, Masačūsetsa, Filadelfija, Ņujorka. Katra pilsēta apgalvo, ka tieši viņas ostā sākās pirmās flotes darbības. Tomēr, neskatoties uz izcelsmes vietu, par kara flotes tēvu tiek uzskatīts Džordžs Vašingtons. Viņam nebija nekādas praktiskas pieredzes jūras militārajos spēkos, taču viņš uzskatīja flotes izveidošanu par nepieciešamību. Sākotnēji viņš pārveidoja dažus zvejas kuģus par karakuģiem. Karakuģis Hannah bija kuģis, kas oficiāli kļuva par jūras flotes pirmo karakuģi. Jau mēnesi pēc ekspluatācijas tas uzskrēja uz sēkļa un tika izjaukts, taču ar to sākās flotes dzimšana.

Kopējais Amerikas Jūras spēku flotes aktīvā dienesta skaits mērāms ap 328 tūkstošiem darbinieku, no kuriem ap 54 tūkstoši ir arī sievietes. Sievietes sastāda apmēram 20 procentus no visa kara flotes personāla. Šis ir ļoti prestižs darbs, kur sagatavotība ir atbilstoša arī sievietēm. Protams, visiem ir jāiziet vienādas apmācības un spēka treniņi.

Jūras spēki nodarbojās ar militārām valsts aizsardzības problēmām, bet arī ir cīnījušies pret vergu tirdzniecību un ievešanu Amerikā. Jūras flote reti kad patrulē rietumu Āfrikas krastos, taču ir paspējuši apturēt vairākus kuģus, kas nodarbojas ar vergu tirdzniecību. Desmit gadu laikā Amerika vien pārtvēra 36 kuģus ar vergiem, taču, kopš viņi noslēdza sadarbību ar Lielbritāniju, aizturēti vairāk kā simts kuģi tādā pašā laika posmā.

Tāpat kā aviācijā, arī jūras kara flotē ir savas definīcijas, noteikumi un garš saraksts ar vārdiem, kuriem ir cita nozīme. Lai kļūtu daļa no komandas, jāiemācās īpašā militārā valoda, alfabēts un dažādi saīsinājumi. Tāpat kā nav tikai vārds “jūrnieks”, pastāv daudz dažādas profesijas, ar ko cilvēki var nodarboties uz flotes kuģa. Jūras spēkiem ir vairākas pakāpes, piemēram, matroži, seržanti, bocmaņi, leitnanti, admirāļi un citi. Tāpat katrai pakāpei ir sava uzpleču zīme, kas parāda, cik augstā amatā ir attiecīgā persona. Pakāpes un paaugstinājumi ir mērķis, uz ko tiecas daudzi flotes dalībnieki.

Lielākā daļa zemūdenes ir apmēram futbola laukuma platumā, bet ballistisko raķešu garums ir apmēram Vašingtonas pieminekļa garumā. Tās ir iegremdētas un neuznāk virszemē pat mēnesi. Jūrnieki neizšķir ne dienu ne nakti, jo tām nav logi, kur redzēt apkārtējos apstākļus. Protams, tās iegremdējas tik dziļi, ka patiesībā logi pat nebūtu vajadzīgi, jo zem ūdens gaisma praktiski netiek. Jūrniekiem nav nekāda privātuma, jo istabiņas katram ir ļoti mazas. Tāpēc, pirms došanās misijās, viņi iziet psiholoģiskās pārbaudes un fiziskos testus. Strādāt un atrasties uz zemūdenēm nav piespiedu darbs, jo tām ir paaugstināta bīstamības pakāpe. Ierēdņi, kas atrodas uz zemūdenēm tur ir brīvprātīgi pieteikušies.

Vai esi redzējis slaveno seriālu NCIS (Naval Criminal Investigate Service)? Patiesībā tas nav izdomājums, jo patiešām pastāv šāds izmeklēšanas dienests, kas nodarbojas ar kriminālizmeklēšanām, terorisma apkarošanu un pretizlūkošanas darbībām. Tā darbojas no 140 dažādām vietām visā pasaulē. Pirmā pasaules kara laikā NCIS uzdevumos tika iekļauta arī spiegošana un sabotāža.